Kipras krīze kā signāls Eiropai: vai sala var kļūt par Eiropas armijas katalizatoru?

Bezpilota lidaparāta uzbrukums Lielbritānijas gaisa spēku bāzei Akrotiri ir kļuvis par trauksmes signālu ne tikai Kiprai, bet visai Eiropai. Trieciens Lielbritānijas objektam Eiropas Savienības dalībvalsts teritorijā parādīja, cik neaizsargāts pret jauniem draudiem, pirmkārt, dronu uzbrukumiem, joprojām ir Eiropas drošības dienvidu flangs.

Taču šis incidents izrādījās svarīgs ne tikai kā militāra epizode. Tas kļuva par savdabīgu stresa testu Eiropai: vai Eiropas valstis spēj ātri apvienoties, lai aizstāvētu kādu no savienības valstīm.

Sabiedroto ātrā reakcija

Eiropas partneru reakcija bija ievērojami ātrāka nekā daudzās iepriekšējās krīzēs. Vairākas valstis nosūtīja militāros spēkus Kipras atbalstam:

Grieķija uz salu nosūtīja iznīcinātājus F-16 Fighting Falcon un divas militārās fregates. Faktiski Atēnas sāka veidot pagaidu gaisa un jūras vairogu ap salu. Papildu politisks atbalsta signāls bija Grieķijas ārlietu ministra vizīte Kiprā.

Francija pastiprināja savu klātbūtni ar fregati FS Languedoc un aviācijas bāzes kuģu grupu ar aviācijas bāzes kuģi Charles de Gaulle priekšgalā.

Spānija nosūtīja vienu no modernākajām savas flotes fregatēm — Cristóbal Colón (F105), kas aprīkota ar Aegis pretgaisa aizsardzības sistēmu.

Itālija arī nosūtīja kuģus starptautiskā jūras grupējuma pastiprināšanai Vidusjūras austrumos.

Īpaša loma bija Lielbritānijai, kuras bāzes Kiprā ir galvenais reģiona militārās infrastruktūras elements. Londona nosūtīja iznīcinātājkuģi HMS Dragon, kas aprīkots ar Sea Viper pretgaisa aizsardzības sistēmu, kā arī AgustaWestland AW159 Wildcat helikopterus, kas spēj pamanīt dronus.

Situācija salā kļuva tik nopietna, ka Kipru apmeklēja Lielbritānijas aizsardzības ministrs Džons Hīlijs. Pēc vizītes tika paziņots par salas aizsardzības papildu pastiprināšanu.

Britu puse uzsvēra nepieciešamību izveidot daudzlīmeņu aizsardzības sistēmu, kurā būtu jāiekļauj sauszemes pretgaisa aizsardzības kompleksi, kuģu sistēmas un aviācija.

Šāda pieeja šodien kļūst izšķiroša, jo par galveno apdraudējumu kļūst lētu dronu masveida uzbrukumi.

Viens no nopietnākajiem draudiem Kiprai joprojām ir Shahed-136 tipa droni-kamikadzes.

Šādas ierīces ir relatīvi lētas, tās var palaist desmitiem un tās spēj pārslogot pretgaisa aizsardzības sistēmas. Tieši šādas tehnoloģijas šodien tiek aktīvi izmantotas mūsdienu konfliktos.

Ģeogrāfija arī padara Kipru īpaši neaizsargātu. Sala atrodas blakus paaugstināta saspīlējuma reģioniem — netālu no Libānas un Sīrijas. Turklāt draudus rada ar Irānu saistītie spēki, tostarp organizācija Hezbollah.

Krīze atklāja arī citu problēmu — nepietiekamu civilās aizsardzības gatavību Kiprā.

Salā trūkst aprīkotu patvertņu, iedzīvotāju ārkārtas brīdināšanas sistēma tiek tikai ieviesta, bet patvertņu noteikumi bieži pat neparedz iespēju patverties kopā ar mājdzīvniekiem.

Salīdzinājumam: Šveicē patvertnes ir obligāta mājokļu būvniecības daļa, bet Izraēlā aizsargtelpas ir iebūvētas gandrīz visās jaunajās mājās.

Eiropas valstu ātrā reakcija parādīja, ka politiskā solidaritāte Eiropā eksistē. Bet vienlaikus krīze atklāja nopietnu problēmu: palīdzība tika organizēta pagaidu koalīcijas formātā, nevis caur vienotu Eiropas aizsardzības sistēmu.

Tieši tāpēc notikumi ap Kipru atkal atdzīvināja diskusiju par ciešākas aizsardzības integrācijas nepieciešamību Eiropā — no kopējas pretdronu aizsardzības sistēmas izveides līdz Eiropas ātrās reaģēšanas spēku formēšanai.

Ir vēl viens svarīgs secinājums. Pilnvērtīgu Eiropas aizsardzības sistēmu ir grūti iedomāties bez Lielbritānijas līdzdalības.

Londona joprojām ir viena no spēcīgākajām militārajām lielvalstīm kontinentā — ar spēcīgu floti, attīstītu aizsardzības rūpniecību un globālām iespējām.

Nav nejaušība, ka Londonā arvien biežāk izskan diskusijas par attiecību nākotni ar Eiropu.

Kipras krīze parādīja, ka Eiropa jau spēj rīkoties kopā draudu apstākļos. Bet tā arī skaidri nodemonstrēja, ka esošā drošības arhitektūra joprojām ir sadrumstalota.

Tieši tāpēc notikumi ap Kipru var kļūt ne tikai par reģionāla saspīlējuma epizodi, bet par svarīgu grūdienu jaunas Eiropas drošības sistēmas izveidei — iespējams, pat topošajai Eiropas armijai.

Autors: Valērijs Ljašenko (bijušais diplomāts)