Kipra kā Eiropas darba kārtības virzītājspēks: no riskantas diplomātijas līdz praktiskiem rezultātiem

Augstu likmju samits

Eiropadomes neformālais samits Nikosijā sākotnēji izskatījās pēc pasākuma ar paaugstinātu riska līmeni. Kipra piedāvāja piesātinātu un politiski jutīgu darba kārtību, kas ietvēra jautājumus, par kuriem Eiropas Savienības iekšienē saglabājas nopietnas domstarpības. Tomēr samits noslēdzās bez aizķeršanās — vēl vairāk, tā rezultāti tika uztverti kā pozitīvi.

Tomēr galvenais jautājums šodien ir nevis par to, cik veiksmīgi noritēja tikšanās, bet gan par to, vai Nikosija spēs pārvērst diplomātiskos sasniegumus reālos politiskos un ekonomiskos lēmumos.

Vienas stratēģijas divi līmeņi

Kipras vadības darbība samita laikā izvērsās uzreiz divos virzienos — divpusējā un daudzpusējā.

No vienas puses, Nikosija aktīvi stiprināja saites ar galvenajiem partneriem. Sarunas ar Franciju ļāva pavirzīties uz priekšu ar SOFA nolīgumu, kas regulē Francijas spēku klātbūtni salā. Tikšanās ar Ēģipti noslēdzās ar deklarācijas par stratēģisko partnerību parakstīšanu, uzsvaru liekot uz enerģētiku.

No otras puses, Kipra mēģināja uzņemties plašāku lomu — kļūt par starpnieku starp Eiropas Savienību un Tuvo Austrumu valstīm. Šie divi diplomātijas līmeņi izrādījās cieši saistīti un viens otru papildināja.

Pretrunu pilna darba kārtība

Viena no galvenajām samita iezīmēm bija tā sarežģītā darba kārtība. Diskusiju centrā nonāca tēmas, kuras grūti nosaukt par tehniskām vai otršķirīgām.

Runa bija par ES līguma 42.7. panta piemērošanu, enerģētisko krīzi uz saspīlējuma fona Hormuza šaurumā un vienotā tirgus izveides pabeigšanas perspektīvām. Visi šie jautājumi skar dalībvalstu fundamentālās intereses un ir saistīti ar nopietnām nesaskaņām.

Piemēram, 42.7. pants rada bažas uz NATO orientētajām valstīm, jo joprojām nav līdz galam skaidra tā saistība ar alianses mehānismiem. Enerģētikas darba kārtība pastiprina ES iekšējās pretrunas, savukārt diskusijas par vienoto tirgu neizbēgami saduras ar nacionālajām ekonomiskajām interesēm.

Tuvo Austrumu valstis pie viena galda

Ne mazāk ambicioza izrādījās arī samita ārpolitiskā daļa. Kiprai izdevās sapulcināt vienotā formātā ES un Tuvo Austrumu valstu — Ēģiptes, Jordānijas, Libānas, Sīrijas, kā arī Persijas līča valstu — līderus.

Tā ir lielākā šāda veida tikšanās pēdējā laikā. Taču tās norise nebūt nebija garantēta.

Atšķirības attieksmē pret sankcijām pret Krieviju, nestabilā situācija vairākās reģiona valstīs, kā arī sarežģītās ģeopolitiskās saites — tas viss varēja izjaukt dialogu. Tomēr visu uzaicināto pušu līdzdalība kļuva par vienu no galvenajiem Nikosijas diplomātiskajiem panākumiem.

Pirmie konkrētie rezultāti

Atšķirībā no daudzām starptautiskām sanāksmēm, samits Nikosijā jau ir sācis dot praktiskus rezultātus.

SOFA nolīgumu ar Franciju plānots parakstīt jūnijā. Tas nostiprinās Francijas spēku klātbūtnes nosacījumus Kiprā un kļūs par svarīgu elementu aizsardzības sadarbības padziļināšanā.

Paralēli Kipra un Ēģipte noformēja stratēģisko partnerību, kuras centrā ir enerģētika. Vidusjūras austrumu daļa arvien aktīvāk pārvēršas par svarīgu enerģētikas mezglu, un Nikosija tiecas nostiprināt savu lomu kā galvenais šī procesa dalībnieks.

ES līmenī arī ir sākti konkrēti soļi: Eiropas Komisija sāk sarunas ar Libānu par stratēģisko sadarbību pēc jau esošo nolīgumu parauga ar Ēģipti un Jordāniju.

Jūnijs kā patiesības brīdis

Nākamais svarīgais posms ir jūnijs, kad Kipra noslēdz savu prezidentūru ES Padomē.

Līdz tam laikam Nikosijai jāiesniedz Daudzgadu finanšu shēmas projekts — dokuments, kas nosaka Savienības budžetu turpmākajiem gadiem. Tas ir viens no jutīgākajiem un politiski sarežģītākajiem jautājumiem ES iekšienē.

Ja Kiprai izdosies ne tikai iesniegt, bet arī nostiprināt savu priekšlikumu kā sarunu pamatu, tas būs nopietns politisks panākums, kas ievērojami pārsniegs sekmīgu samita organizēšanu.

Strīdīgais 42.7. pants

Atsevišķa tēma joprojām ir ES līguma 42.7. pants, kas atkal nonācis uzmanības centrā.

Kipras puse uzstāj: runa nav par militāru saistību, bet gan par savstarpējās palīdzības mehānismu, kas nav pretrunā ar NATO 5. pantu. Tomēr Eiropas līderu vidū joprojām ir jautājumi — pirmkārt par to, kā tieši un kādos apstākļos šis pants būtu jāpiemēro.

Nenoteiktība ap vienu no galvenajiem Eiropas drošības elementiem izceļ plašāku problēmu — vienotas izpratnes trūkumu par ES lomu aizsardzības jomā.

Eiropa meklē jaunu lomu

Samits Nikosijā kļuva par atspoguļojumu dziļākam procesam — Eiropas Savienības ģeopolitiskās lomas meklējumiem.

ES arvien biežāk saskaras ar nepieciešamību rīkoties, nevis tikai novērot, īpaši Tuvajos Austrumos. Kipras iniciatīvas parāda, ka pat mazas dalībvalstis var kļūt par šīs transformācijas dzinējspēkiem.

Tajā pašā laikā ES aktivitātes pastiprināšanās neizbēgami ir saistīta ar pieaugošu saspīlējumu ar citiem reģionālajiem spēlētājiem. Turcijas reakcija ir viens no šādu procesu piemēriem.

No panākumiem līdz izturības pārbaudei

Nikosija jau var ieskaitīt šo samitu savā aktīvā: sarežģītā darba kārtība, plašā dalībnieku ģeogrāfija un pirmie konkrētie rezultāti liecina par diplomātiskiem panākumiem.

Bet priekšā ir sarežģītāks posms. Vienošanos īstenošana, jūnija sarunas par ES budžetu un strīdīgo jautājumu, piemēram, 42.7. panta, skaidrošana kļūs par īstu Kipras stratēģijas efektivitātes pārbaudi.

Tieši no tā būs atkarīgs, vai samits Nikosijā paliks kā spilgta epizode, vai arī kļūs par pagrieziena punktu Kipras un pašas Eiropas Savienības lomas stiprināšanā starptautiskajā arēnā.